Tehniskais informatīvais biļetens

Savienojamība ir ierīces spēja autonomi apmainīties ar datiem ar datoru vai kādu citu elektronisku ierīci. Autobūves nozarē tā ir realitāte, kas attīstās un būtiski maina esošo situāciju, ne tikai sniedzot pakalpojumus lietotājam, bet arī nodrošinot automašīnai zināmas spējas funkcionēt autonomi. Šīs sistēmas ir nozīmīgas tādā ziņā, ka jauno modeļu pārdošanas stratēģijas būs vērstas tieši uz šīm funkcijām. To izplatība palielināsies no 10 % modeļu, kas tika piedāvāti 2014. gadā, līdz prognozētajam īpatsvaram 75 % 2020. gadā.
Ražotāji tagad iestrādā automašīnās WiFi savienojumu, kas ar automašīnas starpniecību nodrošina savienojuma pakalpojumu ar visām tām personām, kam tas vajadzīgs darbam vai interneta izmantošanai izklaides nolūkos. Šis savienojums nodrošina arī citas priekšrocības, piemēram, iespēju veikt attālo kļūmju diagnostiku, sniegt palīdzību uz ceļa, izmantojot reāllaika informāciju par satiksmi un ceļa apstākļiem, pieejamajām bezmaksas stāvvietām, transportlīdzekļa atrašanās vietu zādzību gadījumā un pat degvielas cenu tuvākajā uzpildes stacijā. Sistēma arī ļauj pārraudzīt transportlīdzekļa apkopes statusu un savlaicīgi brīdināt vadītāju par nepieciešamo apkopi.
Savienojamība kā daļa no drošības aprīkojuma ir viens no ražotāju pašlaik visvairāk pētītājiem aspektiem. Personīgo ierīču lietošana, izmantojot transportlīdzeklī integrētas sistēmas, samazina satiksmes negadījumu risku, ko izraisa vizuāli vai fiziski traucēkļi vadītājam. Izmantojot ģeolokāciju, transportlīdzekļa savienojums ar tālruni ļauj arī veikt ārkārtas izsaukumu, ja notiek satiksmes negadījums.
Pašreizējās informatīvi izklaidējošās sistēmas spēj kopēt viedtālruņa vai planšetdatora saskarni transportlīdzekļa iekārtā, izmantojot īpašas lietotnes. Tas ļauj šādas ierīces izmantot no transportlīdzekļa displeja un pārsūtīt vai atskaņot ārēju multivides saturu ar Bluetooth savienojuma vai palīgieeju un kabeļa palīdzību.

Kombinējot iekšdedzes dzinēju ar elektromotoru, tā mērķis ir panākt lielāku efektivitāti, jo elektriskā sistēma bremzēšanas laikā radīto enerģiju spēj uzkrāt kā elektroenerģiju un uzglabāt to akumulatorā.
Savukārt transportlīdzekļos ar iekšdedzes dzinējiem šī enerģija tiek zaudēta siltuma veidā, ko rada berze starp bremžu klučiem un diskiem, papildus siltumam, kas rodas iekšdedzes dzinēja kustīgajās detaļās, kad tas aiztur transportlīdzekli tā ātruma samazināšanas laikā.
Bremzēšanas rezultātā radītā un akumulatorā uzkrātā elektroenerģija tiks izmantota, lai nodrošinātu vilces spēku ātruma uzņemšanas laikā.
Šāda darbības stratēģija ļauj panākt skaidru enerģijas ietaupījumu, jo īpaši, ja braukšanas apstākļi ir tādi, kuros nepieciešams bieži samazināt un uzņemt ātrumu (piemēram, piedaloties intensīvā ceļu satiksmē, bieži apstājoties pie luksoforiem vai braucot pa apvedceļiem, u. c.). Taču šāds princips kļūst nelietderīgs, automobilim pārvietojoties ar nemainīgu ātrumu, piemēram, braucot pa līdzeniem ceļiem, bez reljefa augstuma maiņas.
No otras puses, degvielas cenu pieaugums, piesārņojuma līmenis, kā arī situācijas ar augstu piesārņojuma līmeni lielajās pilsētas, kurās tiek aizliegti transportlīdzekļi, kuri vislielāko piesārņojumu rada pārvietojoties pa pilsētas centru, ir mudinājuši daudzus autovadītājus izšķirties ilgtspējīgai videi draudzīgāku transportlīdzekļu iegādei.